Tu jau zini, ka Februāris ir sveču mēnesis. 

Savu nosaukumu tas ieguvis tapēc, ka 2. februārī kopš senseniem laikiem tiek svinēta sveču diena. Šie svētki ir radušies vienlaikus ar sveču tiekšanas pirmsākumiem. Ļaudis ticēja, ka šajā dienā lietās sveces deg gaiši un svētīgi. 

Sveču dienā vēroja laikoja, lai pareģotu nākamā gada auglību. 

Sveču dienu svēti 2. februārī. Sveču dienu neuskatīja par īpaši svinamu dienu. Vairāk šo dienu svin kristīgie cilvēki, jo šī diena ir Marijas šķirstīšanas diena. Katoļiem Sveču dienā notiek sveču svētīšana. 

Sveču dienā jāiej sveces, tad tas labi deg. 

Sveču mēnesis ar Meteņu mēnesi lielījušies, kurš labāk mākot saldēt. Sveču mēnesis sacijis, ka viņš sasaldēšot govs vēderā telēnu, bet Meteņa mēnesis atbildējis, ka viņš saldēšot tā, ka katrs vienā pusē vārišoties, otrā salšot. 

Vispirms cilvēks apgaismošanai izmantoja degošus koka skalus vai koka pagali, ko izvilka no ugunskura. Pirmās lampas bija par dzīvnieku vai zivju taukiem pildīti akmens iedobumi, gliemžvāki un galvaskausi. 

Kā senāk lēja sveces? 

Sveces lējuši no aitu taukiem vai vaksa. Tos izakusējuši podiņā uz uguns, tad salējuši speciālā traukā. Trauks bija iegarens, lai varētu uzreiz izgatavot vairākas sveces. Sveces daktij lietojuši kokvilnas diegus, kurus sagriezuši attiecīgā garimā. Tad viemu diega galu piesējuši pie kādas koka kārtiņas tā, lai otrs gals karājas uz leju. Šādu sasietus diegus iemērkuši izkausētos taukos, tos izvilkuši un ļāvuši, lai tauki ap diegu apsalst. Tā mērcējuši un saldējuši, līdz svecei bijis vajadzīgais resnums. 

Pasaulē lielākā svece. 

1897. gadā Zviedrijas pilsētā Stokholmā notika izstāde, kurā varēja apskatīt sveci, kuras augstums bija 24m un 34cm, bet diametrs 2m 59cm. Ap sveci bija īpašs kupols.